Latvija ir viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā, un mežsaimniecība jau izsenis ir bijusi nozīmīga mūsu tautsaimniecības sastāvdaļa. Mežs nodrošina ne tikai koksnes resursus, darbavietas un eksporta ienākumus, bet arī bioloģisko daudzveidību, oglekļa piesaisti, rekreācijas iespējas un citas sabiedrībai nozīmīgas vērtības.
Tieši tādēļ jebkuras izmaiņas meža apsaimniekošanas normatīvajā regulējumā sabiedrībā izraisa plašas diskusijas.
Viena no pēdējā laika apspriestākajām iecerēm ir Zemkopības ministrijas virzītie grozījumi Meža likumā, kas paredzēja samazināt vairāku koku sugu galvenās cirtes vecumu. Šī iecere izraisīja domstarpības starp mežsaimniecības un kokrūpniecības nozari, dabas aizsardzības organizācijām un valsts institūcijām.
Mežinieks RS atbalsta galvenās cirtes vecuma samazināšanu Latvijā. Mūsuprāt, tas ir nepieciešams solis, lai veicinātu racionālāku meža resursu izmantošanu un stiprinātu Latvijas mežsaimniecības un kokrūpniecības konkurētspēju Eiropā.
Vienlaikus uzskatām, ka grozījumiem jābūt pārdomātiem un balstītiem uz mežaudžu faktiskajiem augšanas apstākļiem.
Tādēļ piedāvājam kompromisa risinājumu – samazināt galvenās cirtes vecumu augstražīgās saimnieciskajās mežaudzēs, savukārt mazāk ražīgajos mežos saglabāt pašreizējo regulējumu.
Mūsuprāt, šāda pieeja ļautu vienlaikus ņemt vērā gan meža nozares ekonomiskās intereses, gan dabas aizsardzības organizāciju paustās bažas par Latvijas mežu ilgtspēju.
Ko paredzēja Zemkopības ministrijas iecere?
Zemkopības ministrijas virzītajā iecerē, kas vēlāk tika apspriesta arī Saeimā, bija paredzēts būtiski samazināt galvenās cirtes vecumu vairākām saimnieciski nozīmīgām koku sugām.
Piedāvātās izmaiņas bija šādas:
| Koku suga | Pašreizējais vecums | Piedāvātais vecums |
|---|---|---|
| Priede | 101 gads | 81 gads |
| Egle | 81 gads | 61 gads |
| Bērzs | 71 gads | 51 gads |
| Melnalksnis | 71 gads | 51 gads |
| Apse | 41 gads | 31 gads |
Tabulā atspoguļoti priekšlikumā apspriestie ciršanas vecumi. Spēkā esošajā Meža likumā atsevišķām koku sugām ciršanas vecums ir atkarīgs arī no mežaudzes bonitātes.
- gada 1. aprīlī Saeima noraidīja iesniegtos grozījumus, kas paredzēja šādas izmaiņas. Līdz ar to jautājums par galvenās cirtes vecuma samazināšanu joprojām ir aktuāls Latvijas meža nozares attīstības kontekstā.
Plašāk par priekšlikumu un tā apspriešanu iespējams lasīt ReTV publikācijā.
Kādēļ pret izmaiņām iebilda dabas aizsardzības organizācijas?
Pret piedāvātajiem grozījumiem iebilda vairāk nekā 20 organizācijas un institūcijas, tostarp Pasaules Dabas fonds, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Latvijas Dabas fonds un citas nevalstiskās organizācijas.
Viens no būtiskākajiem iebildumiem bija saistīts ar iespējamo ciršanas intensitātes palielināšanos, mežu vidējā vecuma samazināšanos un negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Organizācijas norādīja arī uz nepieciešamību rūpīgāk izvērtēt iecerēto grozījumu ietekmi uz vidi.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība īpaši uzsvēra, ka piedāvātie grozījumi varētu būt pretrunā ar Meža likumā noteiktajiem ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principiem.
Šie iebildumi ir jāuztver nopietni. Intensīvāka mežsaimniecība var ietekmēt vecu mežaudžu pieejamību, dažādu sugu dzīvotnes un meža ekosistēmu nepārtrauktību.
Tomēr, mūsuprāt, diskusijās netiek pietiekami nošķirti saimnieciskie meži ar atšķirīgu ražību un meži, kuros galvenais apsaimniekošanas mērķis ir dabas vērtību saglabāšana.
Vai tiešām ir pamatoti piemērot vienādu ciršanas vecumu divām vienas koku sugas mežaudzēm, ja to augšanas apstākļi, ražība, koksnes kvalitāte un attīstības temps būtiski atšķiras?
Tieši šis jautājums, mūsuprāt, būtu jāizvirza diskusijas centrā.
Kas patiesībā ir ilgtspējīga mežsaimniecība?
Saskaņā ar Meža likuma 1. pantu ilgtspējīga meža apsaimniekošana nozīmē tādu meža pārvaldīšanu un izmantošanu, kas saglabā bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju un dzīvotspēju, vienlaikus nodrošinot ekoloģisko, ekonomisko un sociālo funkciju izpildi tagadnē un nākotnē.
Tātad ilgtspējīga mežsaimniecība neaprobežojas tikai ar dabas aizsardzību vai tikai ar koksnes ieguvi.
Tā ietver trīs savstarpēji saistītus aspektus:
- Ekoloģisko ilgtspēju – bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, augsnes un ūdens aizsardzību, meža ekosistēmu noturību.
- Ekonomisko ilgtspēju – racionālu meža resursu izmantošanu, kvalitatīvas koksnes audzēšanu un mežsaimniecības rentabilitāti ilgtermiņā.
- Sociālo ilgtspēju – darbavietu nodrošināšanu, sabiedrības labklājību, rekreācijas iespējas un meža vērtību saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Mūsuprāt, ilgtspējīga mežsaimniecība nenozīmē to, ka ikvienam kokam būtu jāaug pēc iespējas ilgāk. Tāpat tā nenozīmē, ka koks būtu jānocērt uzreiz pēc minimālā ciršanas vecuma sasniegšanas.
Ilgtspējīga mežsaimniecība ir spēja pieņemt pareizo apsaimniekošanas lēmumu pareizajā laikā, ņemot vērā konkrētās mežaudzes stāvokli un tās funkcijas.
Piemēram, augstražīgā saimnieciskā mežā koksne noteiktu dimensiju un vērtību var sasniegt ievērojami agrāk nekā mazāk auglīgā mežaudzē. Turpinot to audzēt tikai normatīvajos aktos noteiktā vecuma dēļ, atsevišķos gadījumos var palielināties bojājumu risks, samazināties koksnes kvalitāte un pasliktināties ekonomiskais rezultāts.
Vienlaikus vecākām mežaudzēm ir arī nozīmīgas ekoloģiskās funkcijas, tādēļ koku vecums pats par sevi nav uzskatāms par meža kvalitātes vai ilgtspējas vienīgo rādītāju.
Kāda ir situācija citās Eiropas mežsaimniecības valstīs?
Latvijas meža nozare konkurē vienotā Eiropas koksnes un kokmateriālu tirgū, kur būtiska nozīme ir izejvielu pieejamībai, izmaksām un kvalitātei.
Salīdzinot galvenās cirtes vecuma regulējumu dažādās Eiropas valstīs, redzams, ka pieejas būtiski atšķiras.
| Valsts | Priede | Egle | Bērzs |
|---|---|---|---|
| Latvija | 101 gads | 81 gads | 71 gads |
| Igaunija | 90 gadi | 60 gadi | 60 gadi |
| Zviedrija | 60 gadi | 45 gadi | 35 gadi |
| Somija | Īpašnieka lēmums | Īpašnieka lēmums | Īpašnieka lēmums |
| Norvēģija | Īpašnieka lēmums | Īpašnieka lēmums | Īpašnieka lēmums |
| Austrija | 60 gadi | 50 gadi | 20 gadi |
Salīdzinājumā izmantoti attiecīgo valstu regulējuma piemēri.
Somijā meža īpašniekam ir salīdzinoši plaša izvēles brīvība, taču tam jāievēro meža atjaunošanas un dabas aizsardzības prasības. Zviedrijā meža apsaimniekošanas regulējums ņem vērā zemes ražību, savukārt Igaunijā galvenās cirtes vecums ir diferencēts pēc koku sugām un augšanas apstākļu kvalitātes.
Šis salīdzinājums parāda, ka Latvija nav vienīgā valsts, kas mežsaimniecībā izmanto ciršanas vecuma ierobežojumus, tomēr vairākās Eiropas valstīs ir elastīgāki nosacījumi vai izteiktāka augšanas apstākļu nozīme.
Mūsuprāt, Latvijai būtu lietderīgi pārņemt labāko no šo valstu pieredzes, vienlaikus saglabājot mūsu meža ekosistēmām atbilstošus aizsardzības un apsaimniekošanas principus.
Vai mežsaimnieks nocirstu visu mežu, ja ciršanas vecums nebūtu noteikts?
Viens no argumentiem pret galvenās cirtes vecuma samazināšanu ir pieņēmums, ka, dodot meža īpašniekiem lielāku izvēles brīvību, mežaudzes tiktu nocirstas iespējami agrāk.
Mūsuprāt, šāds pieņēmums neņem vērā mežsaimniecības ekonomisko būtību.
Pat ja Latvijā teorētiski tiktu pilnībā atcelts minimālais galvenās cirtes vecums, tas nenozīmētu, ka saimnieciski domājošs meža īpašnieks nekavējoties nocirstu visas savas mežaudzes.
Meža apsaimniekošana ir ilgtermiņa saimnieciskā darbība, kurā būtiska nozīme ir gan mežaudžu vērtības pieaugumam, gan plānotai un cikliskai meža resursu izmantošanai.
Meža īpašniekam parasti nav ekonomiski izdevīgi nocirst jaunus kokus ar nelielu caurmēru, ja, turpinot tos audzēt, nākotnē iespējams iegūt ievērojami vērtīgāku koksni.
Koksnes vērtību nosaka ne tikai tās kopējais apjoms, bet arī iegūstamo sortimentu dimensijas un kvalitāte.
Piemēram, no jauna, tieva koka iespējams iegūt galvenokārt mazākas dimensijas sortimentus, kuru realizācijas cena parasti ir zemāka. Savukārt, kokam augot, palielinās tā caurmērs un augstums, līdz ar to rodas iespēja iegūt vērtīgākus zāģbaļķus, finierklučus un citus augstvērtīgus sortimentus.
Sasniedzot atbilstošas dimensijas, no viena koka stumbra iespējams iegūt vairākus vērtīgus sortimentu nogriežņus, tādējādi būtiski palielinot konkrētā koka ekonomisko vērtību.
Tieši tādēļ saimnieciski pamatots ciršanas brīdis ne vienmēr sakrīt ar agrāko juridiski atļauto ciršanas vecumu.
Līdzīgu apsaimniekošanas loģiku iespējams novērot arī meža plantāciju audzēs, kur galvenās cirtes vecuma ierobežojumi atšķiras no parastajām mežaudzēm.
Plantāciju mežos īpašniekam ir plašākas iespējas pašam izvēlēties apsaimniekošanas cikla ilgumu, tomēr tas nenozīmē, ka ikviena audze tiek nocirsta pēc iespējas jaunāka.
Ja plantācijas mērķis ir augstvērtīgu kokmateriālu ieguve, kokus audzē līdz noteiktām dimensijām un kvalitātes rādītājiem. Savukārt, ja mērķis ir enerģētiskās koksnes ieguve, ekonomiski pamatots apsaimniekošanas cikls var būt ievērojami īsāks.
Tātad ciršanas laiku nosaka ne tikai normatīvie akti, bet arī mežaudzes augšanas gaita, tirgus pieprasījums, iegūstamo sortimentu vērtība un apsaimniekošanas mērķis.
Turklāt ilgtermiņā domājošs meža īpašnieks ir ieinteresēts veidot dažāda vecuma mežaudzes un plānot mežizstrādi cikliski, lai nodrošinātu regulārus ienākumus arī nākotnē.
Protams, nevar apgalvot, ka visi meža īpašnieki vienmēr pieņemtu šādus ilgtermiņa lēmumus. Atsevišķos gadījumos finansiāli vai citi apstākļi var veicināt arī priekšlaicīgu ciršanu. Tādēļ nepieciešami saprātīgi meža apsaimniekošanas un dabas aizsardzības nosacījumi.
Tomēr šis piemērs parāda būtisku principu: ekonomiski izdevīga mežsaimniecība nav balstīta uz pēc iespējas agrāku koku nociršanu, bet gan uz koksnes vērtības pieauguma un apsaimniekošanas izmaksu līdzsvaru.
Tieši tādēļ uzskatām, ka minimālā galvenās cirtes vecuma samazināšana pati par sevi nenozīmē, ka visas mežaudzes automātiski tiktu nocirstas jaunākas.
Mežsaimniekam jābūt iespējai izvēlēties ekonomiski un mežsaimnieciski pamatotu ciršanas brīdi, vienlaikus ievērojot dabas aizsardzības un meža atjaunošanas prasības.
Kādās mežaudzēs ciršanas vecuma samazināšana būtu pamatota?
Mūsuprāt, būtiskākais kritērijs nav tikai valdošā koku suga, bet arī mežaudzes bonitāte un meža augšanas apstākļu tips.
Bonitāte ir mežaudzes ražības rādītājs, ko nosaka pēc koku augstuma noteiktā vecumā. Jo augstāka bonitāte, jo labvēlīgāki parasti ir konkrētās mežaudzes augšanas apstākļi un lielāks tās ražības potenciāls.
Mēs atbalstām galvenās cirtes vecuma samazināšanu pirmām kārtām I un Ia bonitātes saimnieciskajās mežaudzēs, kurās augšanas apstākļi ļauj kokiem salīdzinoši īsākā laikā sasniegt ievērojamas dimensijas un vērtīgu koksnes sortimentu iznākumu.
Šādas mežaudzes var būt sastopamas auglīgākajos sausieņu meža tipos, piemēram, damaksnī, vērī un gāršā, kā arī susinātajos meža tipos – šaurlapju ārenī, platlapju ārenī, šaurlapju kūdrenī un platlapju kūdrenī.
Protams, augšanas apstākļu tips pats par sevi vēl nenozīmē, ka konkrētajai mežaudzei obligāti būs I vai Ia bonitāte. Katrs nogabals ir jāvērtē individuāli.
Piemēram, augstražīgā egļu mežaudzē atbilstošos apstākļos jau pirms 81 gada vecuma var būt izveidojusies ievērojama koksnes krāja un vērtīgu zāģbaļķu sortimentu potenciāls. Turpinot šādu audzi audzēt, jāņem vērā arī trupes, kaitēkļu un vēja bojājumu riski.
Līdzīgi arī bērzu audzēs ar augstu ražību koki var salīdzinoši agri sasniegt finierklučiem un citiem augstvērtīgiem sortimentiem piemērotas dimensijas. Atsevišķās audzēs turpmāka audzēšana var palielināt bojājumu iespējamību vai vairs nesniegt proporcionālu ekonomisko ieguvumu.
Tas nenozīmē, ka ikviena egle 60 gadu vecumā vai priede 80 gadu vecumā būtu pāraugusi. Koku augšana, kvalitāte un veselības stāvoklis ir atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem.
Tomēr nav saimnieciski pamatoti pieņemt, ka visās mežaudzēs optimālais apsaimniekošanas cikls ir vienāds tikai tāpēc, ka tajās aug viena un tā pati koku suga.
Iespēja saīsināt aprites ciklu augstražīgās audzēs ļautu meža īpašniekiem elastīgāk plānot apsaimniekošanu un potenciāli palielināt vērtīgas koksnes ieguvi ilgtermiņā.
Īpaši svarīgi, lai iegūtais papildu ekonomiskais labums netiktu panākts uz meža augsnes, bioloģiskās daudzveidības vai nākotnes ražības rēķina.
Susinātajos kūdreņu mežos papildus jāņem vērā augsnes oglekļa krājumi un hidroloģiskais režīms, jo intensīvāka apsaimniekošana var palielināt arī siltumnīcefekta gāzu emisijas no organiskajām augsnēm.
Vai mazāk ražīgajos mežos ciršanas vecumu vajadzētu saglabāt?
Mūsuprāt, jā.
Mežaudzēs ar II–V bonitāti, kur koku augšana parasti ir lēnāka, vispārēja galvenās cirtes vecuma samazināšana ne vienmēr būtu mežsaimnieciski vai ekonomiski pamatota.
Šādās mežaudzēs kokiem var būt nepieciešams ievērojami ilgāks laiks, lai sasniegtu augstvērtīgu koksnes sortimentu ieguvei piemērotas dimensijas.
Pārāk agrīna ciršana varētu nozīmēt mazāku koksnes krāju, lielāku mazvērtīgu sortimentu īpatsvaru un zemāku kopējo ekonomisko atdevi.
Vienlaikus ilgāks mežaudzes attīstības periods var nodrošināt papildu ieguvumus bioloģiskajai daudzveidībai, veidojot mežā dažādas struktūras un dzīvotnes, kas ir nozīmīgas putniem, kukaiņiem, sēnēm un citām sugām.
Tādēļ piedāvājam mazāk ražīgajās mežaudzēs saglabāt pašreizējo galvenās cirtes vecumu, vienlaikus nodrošinot iespēju veikt galveno cirti agrāk pēc normatīvajos aktos noteiktā caurmēra, ja mežaudze atbilst attiecīgajiem kritērijiem.
Šāda iespēja Latvijā jau pastāv. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 935 noteiktas mežaudzes galvenajā cirtē var cirst pirms galvenās cirtes vecuma sasniegšanas, ja valdošās koku sugas pirmā stāva koku vidējais caurmērs sasniedz normatīvos noteikto robežvērtību un ir ievēroti pārējie nosacījumi.
Līdz ar to arī šobrīd pastāv mehānisms, kas ļauj atsevišķās mežaudzēs ņemt vērā faktiski sasniegtās koku dimensijas, nevis tikai to vecumu.
Meža atjaunošana – tikpat svarīga kā ciršanas vecums
Diskusijās par galvenās cirtes vecuma samazināšanu nedrīkst aizmirst, ka mežsaimniecības cikls nebeidzas ar koksnes ieguvi.
Tieši meža atjaunošana un turpmākā kopšana lielā mērā nosaka, kāda būs mežaudzes kvalitāte pēc vairākiem gadu desmitiem.
Mūsuprāt, līdztekus iespējai samazināt ciršanas vecumu būtu jāveicina arī pārdomātāka koku sugu izvēle meža atjaunošanā.
Atkarībā no meža augšanas apstākļu tipa, augsnes īpašībām un plānotajiem apsaimniekošanas mērķiem jāizvēlas koku sugas, kas konkrētajā platībā spēj nodrošināt augstu ražību, kvalitatīvu koksni un noturību pret slimībām un klimata pārmaiņu radītajiem riskiem.
Šeit būtiska nozīme ir gan mākslīgajai meža atjaunošanai, stādot vai sējot piemērotas koku sugas, gan dabiskās atjaunošanās izmantošanai, ja tā nodrošina kvalitatīvas nākotnes mežaudzes izveidi.
Jāņem vērā arī koku sugu daudzveidība, mežaudzes noturība un vietējās ekosistēmas prasības.
Mērķim jābūt nevis vienkārši ātrāk nocirst mežu, bet izveidot tādu mežsaimniecības ciklu, kurā nākamās paaudzes mežaudze ir vismaz tikpat produktīva, kvalitatīva un ekoloģiski noturīga kā iepriekšējā.
Koksne kā atjaunojams resurss un tās nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā
Diskusijās par mežizstrādi bieži tiek izcelta koku nozīme oglekļa dioksīda (CO₂) piesaistē.
Neapšaubāmi, augošs mežs piesaista atmosfērā esošo oglekli un uzkrāj to koksnē, saknēs un augsnē. Taču svarīgi saprast arī to, kas notiek ar kokā uzkrāto oglekli pēc tā nociršanas.
Koka nociršana pati par sevi nenozīmē, ka viss tā dzīves laikā uzkrātais ogleklis nekavējoties nonāk atmosfērā.
Ja koksni izmanto ēku būvniecībā, mēbeļu, kokmateriālu un citu ilgmūžīgu produktu ražošanā, daļa oglekļa šajos izstrādājumos saglabājas gadu desmitiem vai pat ilgāk.
Turklāt koksnes materiāli noteiktos pielietojumos var aizstāt fosilajās izejvielās balstītus vai energoietilpīgāk ražotus materiālus, piemēram, atsevišķus plastmasas, tērauda vai betona izstrādājumus.
Savukārt koksnes atlikumus un zemākas kvalitātes sortimentus iespējams izmantot enerģētikā, aizstājot fosilo kurināmo.
Tomēr jāņem vērā, ka koksnes sadedzināšanas laikā CO₂ izdalās atmosfērā, bet ciršanas atliekas un saknes pakāpeniski sadalās. Arī ciršana un koksnes pārstrāde rada emisijas. Tādēļ koksnes izmantošanas klimata ieguvums ir atkarīgs no produkta kalpošanas ilguma, aizstātajiem materiāliem, meža atjaunošanas un kopējā apsaimniekošanas cikla.
Eiropas Vides aģentūra uzsver, ka koksnes izstrādājumi var kalpot kā oglekļa uzkrājēji un aizstāt materiālus ar lielāku emisiju intensitāti, tomēr jāvērtē arī ietekme uz paša meža oglekļa krājumiem.
Mūsuprāt, koksnes kā atjaunojama resursa izmantošanai ir būtiska loma ilgtspējīgā tautsaimniecībā. Pareizi apsaimniekots un atjaunots saimnieciskais mežs var ilgtermiņā nodrošināt kvalitatīvu koksni, nodarbinātību un ekonomisko pienesumu, vienlaikus saglabājot meža ekoloģiskās funkcijas.
Mūsu piedāvājums – kompromiss starp mežsaimniecību un dabas aizsardzību
Latvijā diskusija par ciršanas vecuma samazināšanu nereti tiek uztverta kā divu pretēju uzskatu sadursme – vienā pusē ir mežsaimniecības un kokrūpniecības ekonomiskās intereses, otrā – dabas aizsardzības intereses.
Mūsuprāt, šāda pieeja neveicina konstruktīvu risinājumu.
Mēs atbalstām Zemkopības ministrijas iecerēto galvenās cirtes vecuma samazināšanu, jo uzskatām, ka pašreizējais regulējums ne vienmēr atbilst augstražīgu saimniecisko mežaudžu faktiskajai attīstībai un ekonomiski optimālajam apsaimniekošanas ciklam. Turklāt, tas ļautu katram meža īpašniekam pieņemt lēmumu atbilstoši savām velmēm un situācijai mežā.
Vienlaikus mēs izprotam dabas aizsardzības organizāciju bažas, ka vienāda ciršanas vecuma samazināšana visās mežaudzēs varētu negatīvi ietekmēt mežu vecumstruktūru un bioloģisko daudzveidību.
Tieši tādēļ mūsu priekšlikums ir kompromiss starp abām pusēm – nevis atteikties no ciršanas vecuma samazināšanas, bet piemērot to mežaudzēm, kurās šāds lēmums ir mežsaimnieciski un ekonomiski pamatots.
Latvijas meži nav vienādi. Atšķiras to augšanas apstākļi, ražība, koku sugu sastāvs, vecums, veselības stāvoklis, bioloģiskā vērtība un apsaimniekošanas mērķi.
Līdz ar to nav pamata uz visām mežaudzēm raudzīties kā uz vienu kopumu, kuram bez izņēmumiem piemērojams vienāds regulējums.
Mūsu piedāvājums paredzētu:
- Samazināt galvenās cirtes vecumu I un Ia bonitātes saimnieciskajās mežaudzēs, kur augšanas apstākļi ļauj kokiem agrāk sasniegt saimnieciski vērtīgas dimensijas un kur šo lēmumu pamato mežaudzes augšanas gaita.
- Saglabāt pašreizējo galvenās cirtes vecumu II–V bonitātes mežaudzēs, kur koku augšana ir lēnāka un ilgāks apsaimniekošanas cikls ļauj iegūt augstvērtīgākus sortimentus, vienlaikus nodrošinot papildu ieguvumus dabas daudzveidībai.
- Saglabāt iespēju veikt galveno cirti pēc caurmēra, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos nosacījumus.
- Veicināt kvalitatīvu meža atjaunošanu un mērķtiecīgu audžu kopšanu, izvēloties konkrētajiem augšanas apstākļiem atbilstošas koku sugas.
- Nodrošināt dabas aizsardzības prasību ievērošanu, tostarp saglabājot bioloģiski vērtīgas mežaudzes un aizsargājamos biotopus neatkarīgi no to saimnieciskās ražības.
Mūsuprāt, šāda diferencēta pieeja ļautu pilnvērtīgāk izmantot saimniecisko mežu potenciālu, vienlaikus novēršot nepieciešamību vienādi samazināt ciršanas vecumu arī tajās mežaudzēs, kur tas nebūtu pamatots.
Protams, piedāvātā risinājuma īstenošanai būtu nepieciešams zinātniski izvērtēt ietekmi uz koksnes resursu pieejamību, meža vecumstruktūru, oglekļa bilanci un bioloģisko daudzveidību.
Ilgtspējīgai mežsaimniecībai nepieciešams nevis vienpusējs lēmums par labu kādai no iesaistītajām pusēm, bet līdzsvarots regulējums, kurā tiek ņemtas vērā visas meža funkcijas.
Secinājums
Mēs atbalstām galvenās cirtes vecuma samazināšanu Latvijā. Uzskatām, ka tas ir nepieciešams solis Latvijas mežsaimniecības attīstībai, efektīvākai meža resursu izmantošanai un mūsu kokrūpniecības konkurētspējas stiprināšanai Eiropā.
Tomēr esam pārliecināti, ka grozījumus iespējams īstenot pārdomātāk, nekā vienkārši visām mežaudzēm samazinot ciršanas vecumu par noteiktu gadu skaitu.
Mūsu piedāvātais risinājums paredz samazināt ciršanas vecumu augstražīgās I un Ia bonitātes saimnieciskajās mežaudzēs, savukārt pārējās mežaudzēs saglabāt pašreizējo regulējumu.
Tādējādi iespējams rast loģisku kompromisu starp mežsaimnieku, kokrūpniecības, dabas aizsardzības organizāciju un sabiedrības interesēm.
Vienlaikus jāatceras, ka mežsaimniecība pēc savas būtības ir ilgtermiņa saimnieciskā darbība. Arī lielāka apsaimniekošanas brīvība nenozīmē, ka meža īpašnieks būtu ekonomiski ieinteresēts nocirst ikvienu mežaudzi pēc iespējas agrāk.
Tieši pretēji – izaudzējot kvalitatīvus kokus līdz saimnieciski vērtīgām dimensijām, iespējams iegūt augstvērtīgākus sortimentus un nodrošināt lielāku ekonomisko atdevi.
Ilgtspējīgas mežsaimniecības mērķim jābūt nevis nocirst pēc iespējas vairāk vai saglabāt ikvienu koku pēc iespējas ilgāk, bet gan apsaimniekot Latvijas mežus atbilstoši to potenciālam, vienlaikus saglabājot to ekoloģisko, ekonomisko un sociālo vērtību.
Mūsuprāt, Latvijai nepieciešama meža politika, kas uzticas meža apsaimniekotāju profesionalitātei, balstās zinātniski pamatotos lēmumos un veicina saimnieciski vērtīgu, veselīgu un daudzveidīgu mežu saglabāšanos nākamajām paaudzēm.
